Ne visi vēlas būt profesionāļi. Patiešām, mūsdienu mārketinga un veselības aprūpes vidē speciālista cepures nēsāšana bieži tiek uzskatīta par priekšrocību. Tas, iespējams, ir viens no faktoriem, kas virza ECP uz specializācijas vecumu.
Līdzīgi kā citās veselības aprūpes disciplīnās, optometrija mūsdienās virzās uz šo specializācijas tendenci, ko daudzi tirgū uzskata par prakses atšķirību, veidu, kā plašāk apkalpot pacientus, un tendenci, kas saistīta ar optometristu pieaugošo interesi par medicīnisko acu aprūpi. , jo prakses apjoms ir paplašinājies.
“Specializācijas tendence bieži vien ir maka piešķiršanas noteikuma rezultāts. Vienkārši sakot, maka piešķiršanas noteikums ir tāds, ka katrai personai/pacientam ir noteikta naudas summa, ko viņi katru gadu tērēs medicīniskajai aprūpei,” sacīja Marks Raits, OD, profesionāls žurnāla Review of Optometric Business redaktors.
Viņš piebilda: "Biežs piemērs, kas notiek praksē pacientiem, kuriem diagnosticēta sausa acs, ir tāds, ka viņiem tiek dots atkritumu meklētāju saraksts: iegādājieties šos acu pilienus aptiekā, šo acu masku no šīs vietnes utt. Prakses jautājums ir par to, kā maksimāli palielināt, cik daudz šīs naudas varētu iztērēt praksē.
Šajā gadījumā tiek apsvērts, vai acu pilienus un acu masku var iegādāties praksē, nevis pacientam doties citur? Raits jautāja.
OD šodien ņem vērā arī atziņu, ka mūsdienu ikdienas dzīvē pacienti ir mainījuši veidu, kā viņi lieto acis, ko īpaši ietekmē palielinātais ekrāna laiks. Rezultātā optometristi, īpaši tie, kas pieņem pacientus privātprakses vidē, ir reaģējuši, aktīvāk apsverot vai pat pievienojot specialitātes, lai apmierinātu mūsdienu mainīgās un specifiskākās pacientu vajadzības.
Šis jēdziens, domājot plašākā kontekstā, saskaņā ar Raita teikto, ir vispārēja prakse, kas identificē pacientu ar sausu aci. Vai viņi dara vairāk nekā tikai diagnosticē, vai arī viņi iet tālāk un ārstē? Maka piešķiršanas noteikumos teikts, ka, ja iespējams, viņiem ir jāārstē, nevis jānosūta kādam vai kaut kur, kur viņi iztērēs tos papildu dolārus, kurus viņi tik un tā gatavojas tērēt.
"Jūs varat piemērot šo principu jebkurai praksei, kas piedāvā specializāciju," viņš piebilda.
Pirms prakses pāriet uz specialitāti, ir svarīgi, lai OD pētītu un analizētu dažādus veidus, kas varētu būt pieejami prakses attīstīšanai. Bieži vien vislabākā vieta, kur sākt, ir jautāt citiem ECP, kuri jau ir saistīti ar potenciālo specialitāti. Vēl viena iespēja ir aplūkot pašreizējās nozares tendences, tirgus demogrāfiskos datus un iekšējos profesionālos un biznesa mērķus, lai noteiktu optimālo atbilstību.
Ir vēl viena ideja par specializāciju, un tā ir prakse, kas veic tikai specializācijas jomu. Tā bieži ir iespēja OD, kuri nevēlas nodarboties ar "maizes un sviesta pacientiem", sacīja Raits. "Viņi vēlas strādāt tikai ar cilvēkiem, kuriem nepieciešama specializācija. Šai praksei tā vietā, lai pārbaudītu daudzus zemu atalgotus pacientus, lai atrastu pacientus, kuriem nepieciešama augstāka līmeņa aprūpe, viņi ļauj citām praksēm to darīt viņu vietā. Tikai specializētajām praksēm, ja tās ir pareizi noteikušas cenu savam produktam, jārada lielāki bruto ieņēmumi un lielāka neto nekā vispārējā prakse, vienlaikus strādājot tikai ar tiem pacientiem, kurus viņi vēlas.
Taču šī prakses metode var radīt problēmu, ka daudzas prakses, kas piedāvā specialitāti, nenosaka atbilstošu cenu saviem produktiem, viņš piebilda. "Visbiežāk sastopamā kļūda ir produkta pārāk zemas cenas noteikšana."
Tomēr pastāv arī jaunāku OD faktors, kuri, šķiet, ir vairāk sliecas pievienot specialitātes jēdzienu savai vispārējai praksei vai pat izveidot pilnīgi specializētu praksi. Šis ir ceļš, ko daudzi oftalmologi ir gājuši daudzus gadus. Tie OD, kuri izvēlas specializēties, to dara, lai atšķirtu sevi un atšķirtu savu praksi.
Bet, kā ir atklājuši daži OD, specializācija nav piemērota visiem. "Neskatoties uz specializācijas pievilcību, lielākā daļa OD joprojām ir vispārīgi, uzskatot, ka plašāka, nevis dziļa ir praktiskāka veiksmes stratēģija," sacīja Raits.